Notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtas ir kompaktas, hermētiskas plastmasas tilpnes, kuru “darba ražīgums” ir 95—98%, tādējādi attīrīto ūdeni var bez papildus apstrādes novadīt vidē. Kā viens no sekmīgas darbības priekšnoteikumiem jāizceļ iekārtu hermētiskums, ko nodrošina plastmasas tilpne. Diemžēl šķietama lētuma dēļ Latvijā daudzi iegādājās iekārtas, ko montē dzelzsbetona grodu akās. Pat veicot grodu apstrādi ar hidroizolācijas materiāliem, tie nav hermētiski vai dehermetizējas pāris gadu laikā. Ja iekārta nav hermētiska, gruntsūdeņi piesārņojas ar neattīrītiem notekūdeņiem, tilpnē nokļuvušais gruntsūdens atšķaida tur esošo notekūdeni, tādejādi izjaucot mikroorganismu sekmīgai darbībai nepieciešamo vielu koncentrāciju attiecības.
Notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtās notekūdens attīrīšana notiek gan fizikālu, līdzīgi kā septiķī, gan bioķīmisku procesu rezultātā, ko realizē mikroorganismi (septiķa — filtrācijas lauka sistēmā, šī loma ir filtrācijas laukam). Atšķirībā no septiķa — filtrācijas lauka sistēmas, notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtai, ja tai ir atbilstoša konstrukcija, ir vēl otrējais nostādinātājs, kurā tiek atdalīts attīrītais notekūdens no mikroorganismu masas (dūņām). Attīrītais ūdens tiek izvadīts no iekārtas, bet dūņas atgrieztas sistēmā. Septiķa — filtrācijas lauka sistēmā nav šāda mikroorganismu masas recirkulācijas mehānisma, tāpēc filtrācijas lauki aizsērē, ar visām no tā izrietošajām sekām — filtrācijas pildījuma nomaiņa, iekoptās teritorijas uzrakšana utt.
Notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtas parasti sastāv no trim atšķirīgiem nodalījumiem.
Pirmais nodalījums ir pirmējais nostādinātājs, kurā izgulsnējas smagās frakcijas. Pēc pirmā nodalījuma, notekūdens nonāk bioreaktorā, kur tiek attīrīts no piesārņojošām, ūdenī izšķīdušām un neizšķīdušām organiskām vielām. Bioreaktori parasti ir vai nu aerotanka tipa, kur mikroorganismi ir brīvi peldoši ūdens slānī vai biofiltra tipa, kur mikroorganismi ir piestiprinājušies uz pildījuma materiāla veidojot bioplēvi. Tiem abiem ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi.
Pēc bioreaktora, ūdens — dūņu maisījums nonāk otrajā nostādinātājā, kur dūņas tiek nostādinātas un atgrieztas bioreaktorā vai pirmējā nostādinātājā, bet attīrītais ūdens izvadīts no iekārtas. Attīrīto ūdeni bez papildus apstrādes drīkst novadīt vidē — novadgrāvī, ūdenstilpnēs vai iesūcināt gruntī.
Salīdzinot ar septiķi, notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtas izbūves izmaksas ir ievērojami zemākas. Ekspluatējot notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtu nepieciešama elektrība, bet privātmājas elektropatēriņš ir neliels — 0,06 kW/h. Gadā izmaksas par elektrību ir ap 25 LVL. Ievērojami lielākas izmaksas ir par septiķa filtrācijas lauka pildījuma nomaiņu, nemaz nerunājot par iekoptā dārza sabojāšanu.
Notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtās notekūdens attīrīšana notiek gan fizikālu, līdzīgi kā septiķī, gan bioķīmisku procesu rezultātā, ko realizē mikroorganismi (septiķa — filtrācijas lauka sistēmā, šī loma ir filtrācijas laukam). Atšķirībā no septiķa — filtrācijas lauka sistēmas, notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtai, ja tai ir atbilstoša konstrukcija, ir vēl otrējais nostādinātājs, kurā tiek atdalīts attīrītais notekūdens no mikroorganismu masas (dūņām). Attīrītais ūdens tiek izvadīts no iekārtas, bet dūņas atgrieztas sistēmā. Septiķa — filtrācijas lauka sistēmā nav šāda mikroorganismu masas recirkulācijas mehānisma, tāpēc filtrācijas lauki aizsērē, ar visām no tā izrietošajām sekām — filtrācijas pildījuma nomaiņa, iekoptās teritorijas uzrakšana utt.
Notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtas parasti sastāv no trim atšķirīgiem nodalījumiem.
Pirmais nodalījums ir pirmējais nostādinātājs, kurā izgulsnējas smagās frakcijas. Pēc pirmā nodalījuma, notekūdens nonāk bioreaktorā, kur tiek attīrīts no piesārņojošām, ūdenī izšķīdušām un neizšķīdušām organiskām vielām. Bioreaktori parasti ir vai nu aerotanka tipa, kur mikroorganismi ir brīvi peldoši ūdens slānī vai biofiltra tipa, kur mikroorganismi ir piestiprinājušies uz pildījuma materiāla veidojot bioplēvi. Tiem abiem ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi.
Pēc bioreaktora, ūdens — dūņu maisījums nonāk otrajā nostādinātājā, kur dūņas tiek nostādinātas un atgrieztas bioreaktorā vai pirmējā nostādinātājā, bet attīrītais ūdens izvadīts no iekārtas. Attīrīto ūdeni bez papildus apstrādes drīkst novadīt vidē — novadgrāvī, ūdenstilpnēs vai iesūcināt gruntī.
Salīdzinot ar septiķi, notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtas izbūves izmaksas ir ievērojami zemākas. Ekspluatējot notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtu nepieciešama elektrība, bet privātmājas elektropatēriņš ir neliels — 0,06 kW/h. Gadā izmaksas par elektrību ir ap 25 LVL. Ievērojami lielākas izmaksas ir par septiķa filtrācijas lauka pildījuma nomaiņu, nemaz nerunājot par iekoptā dārza sabojāšanu.
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru